;;iet, ka tas notika tikai vakar. Atmi;u ainas k; zibens uzplaiksn;jumi te par;d;j;s, te nozuda. Br;;iem t;s s;p;gi dz;la, br;;iem smeldz;gi, bet pat;kami uzausa, pastiepjot vi;as l;pu kakti;us uz aug;u. Vi;a atcer;j;s to ziemu – sniegs jau bija uzsnidzis un tuvoj;s klusi, balti Ziemassv;tki. Tom;r sirds nepriec;j;s, t; bija satraukta, noraiz;jusies, raudo;a b;rna sirds, kas, iedz;ta st;r;, bail;gi pukst;ja.”Es dr;z b;;u atpaka;” vi;a teica, „sagaidi mani, es atnes;;u mums m;j;s egl;ti.” Tas izklaus;j;s daudzsolo;i, bet bailes jau bija iezagu;;s zemapzi;; un nev;l;j;s vi;u laist prom. Vi;a vairs neatceras vai toreiz m;te p;rn;ca m;j;s, bet atceras to auksto istabu un karsto pieri piespiestu stiklam. Slapjos vaigus un aizsv;du;o logu. Toreiz t; ;;ita vesela m;;;ba, tikai iela, piesnigusi un klusa, pamaz;m pasl;p;s vakara kr;sl;.
Daudzi gadi jau bija pag;ju;i un m;te pal;n;m s;ka izbal;t no atmi;as. K; vi;a smar;oja? K;ds bija vi;as balss tembrs? Cik uzman;gi bija vi;as piesk;rieni? Tas viss bija iekritis atmi;u atvar;, kas ievilcis sev l;dzi tik daudz skaistu un burv;gu atmi;u. Bija tveic;ga vasara, ;;iet ar; skola tuvoj;s beig;m. Vi;a zin;ja, ka m;te ir tur, bet gadu atstatums bija dar;jis savu. Ien;kot istab;, degun; iecirt;s asa cigare;u smaka un ;ai vietai tik ;patn;ji rakstur;gais arom;ts, kas atg;din;ja b;rn;bu. Vi;as nebija. „Es esmu main;jusies, es esmu pieaugusi, es sp;;u ar to tikt gal;!” tobr;d ;;das fr;zes trauc;s caur vi;as pr;tu. Ac;s jau iezadzies dz;ves s;rums, bet mirdzums joproj;m t;ds b;rni;;;gs un nepieredz;jis. Durvis l;n;m atv;r;s un m;te klusa k; ;na negaid;ti par;d;j;s. Vi;ai bija gr;ti nolas;t m;tes domas – ;;iet m;te bija nobijusies, vain;ga un tik ;oti atsve;in;jusies. Vi;a tur;j;s labi un par;d;ja sevi k; pieaugu;u cilv;ku, tom;r kaut kur dzi;i iek;ien; vi;a bija nesapra;an; – kas bija noticis pa ;o laiku? Kas ir ;; sieviete, kas tobr;d st;v;ja vi;as priek;; k; nop;rts kuc;ns? Vai vi;as bija paz;stamas? Saruna neved;s un vi;as saprata, ka laiks ;;irties.
V;l p;ris gadus p;c tam vi;as tik;s, te uz ielas kaut kur galvaspils;tas pel;kum; starp oktobri un novembri. Kas toreiz notika – vi;a neatceras, vien ko;i sarkani auskari un kaklarota v;l ;odien vi;ai atg;dina par ;o tik;anos. Ko m;te toreiz v;l;j;s pateikt? Tuvoties? Saprast? Neveiksm;gi – vi;a ;;s rotas t; ar; nav aiztikusi, k; muzeja ekspon;ts t;s gu; sav; vitr;n; un tikai atg;dina par konkr;tu faktu.
Un visbeidzot – t;s bija b;res. Aplis bija nosl;dzies. Bija nomiris tuvs cilv;ks, kur; dz;voja taj; dz;vokl; ar d;vaino b;rn;bas arom;tu un aso cigare;u tvanu, kur vi;as reiz tik;s. Jau atkal bija rudens un karst; elpa teju gras;j;s sasalt gais;. Viesi, galvas nod;ru;i, ar smag;m sird;m un tum;;m ac;m, dev;s uz kapa vietu. Vi;a toreiz nesp;ja raud;t, tas bija kas jauns, nep;rdz;votas emocijas. Vien sakot p;d;jos atvadu v;rdus k;ds neredzams sp;ks iegr;da vi;as kr;;kurv; nokait;tu dzelzs stieni un asaras bira auma;;m. Elpa aizsit;s un skatiens nov;rs;s no b;l; vaiga uz m;;iem. Tovakar vi;a s;d;ja pie st;res un veda m;ti un vi;as onkuli atpaka;, no kurienes tie bija ieradu;ies. M;te klus;ja, s;d;dama aizmugur;j; s;dekl;, vien onkulis cent;s uztur;t dz;v;bas paz;mes un ik pa br;dim ierun;j;s. Tum;a nakts, atvadas un durvis aizcirt;s. Jau ;rpus pils;tas vi;a piest;ja me;a mal; un aizdedzin;ja cigareti. Zvaig;;ota nakts, sastingu;i pirksti un domas kaut kur – ne ;aj; cilv;ku necilv;c;gaj; pasaul;. Vi;a pagriez;s un atskat;j;s uz apgaismoto pils;tu.”Ardievu.”